Ne tik sen man sanāca izlasīt kādu interesantu domu.
“Kādu iemeslu dēļ izlemj dzemdēt visas tās vecās sievietes pēc četrdesmit gadiem? Kāpēc tas ir vajadzīgs? Par ko viņas vispār domā? Viņām jau ir pieauguši bērni, kuri saprot, ka viņu vecāki guļ viens ar otru. Viņus taču izsmies draugi. Un jaunāko bērnu uz pirmo klasi vedīs jau vecmāmiņa. Bērnam noteikti būs kauns!”
Un šādu viedokli izsaka nebūt ne viens cilvēks vien. Lūk, vēl viens piemērs:
“Tādā vecumā ir jau pa vēlu dzemdēt vēl kādu bērnu. Gan es, gan mans vīrs piedzima cilvēkiem jau vecumā un viņi ļoti ātri nomira, viņu mazbērni pat nesatika vecmāmiņu un vectētiņu. Kad vīram nomira māte, viņš uz darbu nesa miršanas apliecību, bet viņam pateica, ka viņš ir atstiepis papīru par vecmāmiņu. Uzskatu, ka nevajag dzemdēt tādā vecumā, tas tikai bojās bērniem dzīvi”.
Tas viss ir neviennozīmīgs skatupunkts. Šie cilvēki it kā ir laimīgi. Viņi paši ir kļuvuši par vecākiem, savus bērnus mīl, par viņiem rūpējas. Bet, ja viņu vecāki būtu pieņēmuši lēmumu nedzemdēt? Sanāk, šo cilvēku nebūtu pasaulē?
Reiz ar mani notika šāds gadījums!
Kad es mācījos skolā, tad draudzējos ar vienu meiteni. Ļoti viņu mīlēju, vairāk par visiem. Viņa mūsu klasei pievienojās tikai vienpadsmitajā klasē. Māte šo meiteni dzemdēja 37 gadu vecumā, viņa bija viena no tām sievietēm, kura nolēma dzemdēt bērnu ļoti vēlu. Manai draudzenei bija vēl jaunākais brālis: viņu māte dzemdēja vispār pēc 40, aptuveni 41 gada vecumā. Tas bija pilnīgi netipiski, jo mūs pārējos klasē mātes dzemdēja divdesmit gadu vecumā.
Šī sieviete bija ļoti jautra, mīlēja visu kas viņai apkārt. Skaista, labsirdīga, pacietīga. Manuprāt, labākais cilvēks uz zemes. Satriecošs cilvēks.
Viņa pavadīja laiku ar saviem bērniem un viņu draugiem, nekad neko viņiem neatteica. Ar viņu bija patiešām jautri. Viņa mums rīkoja dažādas pasēdēšanas. Mūsu mātes pēc darba varēja tikai atpūsties, viņām nekam citam nebija spēka. Tie bija baigie pretstati.
Un par tādu mammu bērniem vajadzētu kaunēties? Kā tad! Visi viņus apskauda, jo viņu mamma bija pati labākā. Nevienam pat prātā nenāca šo sievieti nosaukt par veceni. Visiem bija nospļauties par viņas vecumu, viņa izsauca cilvēkiem tikai pašas siltākās jūtas.
Kad man bija divdesmit, es domāju, ka 40 gadīgas sievietes ir jau vecas. Tagad esmu jau pārsniedzis 40 gadu slieksni un saprotu, cik tolaik biju stulbs. Maigi sakot. Man bija šāds viedoklis tikai neticamas naivitātes dēļ, kuru, par laimi, pāraugu.
Ne jau vecums nosaka, kad vislabāk dzemdēt bērnu, bet gan sievietes materiālais stāvoklis. Bērns prasa daudz resursu. Sievietei vajag dzemdēt bērnu, kad viņa tam ir pilnīgi gatava. Un dažādi visziņi, kuri šajā sakarā atstāj negatīvus komentārus, pilnīgi noteikti neko nezina par dzīvi. Viņi vēl nav izauguši, lai kādu mācītu.
Bērni, protams, visu saprot. Ja vecāki viņus mīl, tad viss pārējais ir pilnīgi nesvarīgi. Vai viņi izjutīs kaunu par vecākiem, kuri dod viņiem pašu labāko?
Vecums ir tikai skaitlis. Sievietes pēc 40 var izskatīties ļoti jaunas, būt dzīvespriecīgas un aktīvas, gluži kā jaunas meitenes. Bet dažas jau divdesmit gados izskatās pēc vecenēm un arī uzvedās atbilstoši, it kā jau sen būtu iekšēji mirušas.
Galvenais, lai varētu palikt stāvoklī. Bet uzaudzināt gan jau spēs, jo pieredze un vecums tikai palīdzēs.
P.S. Dalieties ar savu viedokli komentāros.